Lietutiņš nepieņēmās spēkā un, nedaudz papilējis, pārstāja. Tikmēr vējš kļuva arvien stiprāks. Kļuva reāli drēgni. Mēs saģērbāmies siltāk. Tiem, kas nav gājuši pārgājienos: ja esi saģērbies silti, tad, bliežot pret kalnu, sāc svīst un piesūcināt drēbes ar mitrumu. Ja plāni, tad vējš tiek cauri un kniebj, turklāt pauzēs ļoti ātri kļūst neomulīgi.
Bet pauzes bija, jo es visu laiku lūdzu Gariku iet lēnāk. Par laimi, viņš ieklausījās, lai gan man nācās čīkstēt ik pēc 10 minūtēm. Es nolādēju nolādēto kalnu, bet metodiski gāju augšup, lai arī gliemeža stilā. Pašam nepatīk, kad cilvēki pārgājienos pa nopietnam čīkst bez pamatota iemesla, bet pa jokam var. Joks, kā zināms, mums strādāt un dzīvot palīdz.
Ceļā mums radās svarīgs jautājums: a kur tad ir izreklamētais ledājs? Uzkāpuši pusi maršruta, mēs ieraudzījām tikai mazu gabaliņu. Pat tas bija brīnišķīgs, bet gribējās varenību un masu! Gariks nekādi nevarēja atcerēties, pa kurieni tad viņi ar Uļu gāja pagājušajā reizē. Mums bija reāls šanss, ka esam aizgājuši ne gluži tur, un lāgā Aleču neieraudzīsim. Škrobe.
Un lūk, finišs jau tuvu, mēs apejam pēdējo klinti. Mūsu priekšā ir trošu ceļa stacija, pa labi Eghorna smaile, bet starp tiem visā savā krāšņumā — Alečas glečers. Šī aina iedvesmo, un Uļas uzslavas ledājam bija pamatotas. Tas patiešām ir brīnišķīgs. No Eghorna skatu punkta ir redzama tā ķepa, bet pats ledājs ir milzīgs, stiepjas divdesmit kilometru garumā, un tā platība ir gandrīz simts.
Mēs ar Gariku nenoturējāmies un aizskrējām uz pašu Eghorna smaili, kuras augstums ir ap 3 km. Tas ir netālu no trošu ceļa stacijas, un taciņa uz turieni ir daudzmaz pieejama. Pa ceļam mēs iepazināmies ar meičām, kuras runāja krieviski. Sākumā es nodomāju, ka viena meitene ir kazahiete, spriežot pēc izskata un dārgā, lai arī popīgā brenda, sporta tērpa. Nospriedu, ka kaut kāda naftinieku meitiņa. Mēs aizrunājāmies, un izrādījās, ka meitenes ir no Ukrainas, bet jau kādu laiku dzīvo Šveicē. Anastasija izrādījās sabiedriska, pastāstīja man visādas noderīgas lietas par vietējo haikingu. Uz ledāja viņa, tāpat kā es, laikam bija pirmo reizi, un, kad braucām lejā gondolā, mēs smieklīgi miedzām viens otram ar aci no pozitīvo emociju pārbagātības.
Ko vēl mēs darījām virsotnē, uzzināsiet nākamajā ierakstā.
